Vaikomas kustība

Vaikomas nevardarbīgās pretošanās kustība
VAIKKOM SATYAGRAHA (Sathya Bai Sivadas & P. Prabhakara Rao)

  • Vaikomas Satjagraha (Vaikkom Satyagraha) bija pirmā pret Indijas ortodoksālo reliģiju vērstā sistemātiski organizētā akcija, kuras mērķis bija nodrošināt cilvēktiesības apspiestajām klasēm. Tas bija pirmais gadījums, kad Indijas politikas priekšplānā tika izvirzīts jautājums par zemāko kastu cilvēktiesībām. Neviena no Keralas masu aģitācijas kampaņām XX gadsimtā nav ieguvusi tik lielu ievērību un nozīmi kā Vaikomas Satjagraha.
  • Vaikoma ir neliela tempļa pilsētiņa Centrālajā Travankorā, Vembanadas ūdeņu austrumu krastā. Pilsēta ir slavena ar savu Šivas templi, kas XX gadsimta sākumā bija ortodoksālās ticības un kasteisma citadele. Toreiz avarnas (ārpus kastām esošie) nedrīkstēja apmeklēt tempļus. Taču Vaikomā viņi tempļu tuvumā pat nedrīkstēja lietot publiskos ceļus. Dažādās vietās bija uzstādītas brīdinājuma zīmes, kas atgādināja par avarnu nepilnvērtību.
  • Avarnām bija jāmēro gandrīz trīs jūdžu garais apkārtceļš, lai izvairītos no templim piegulošā ceļa. Bijis pat gadījums, kad kādam pulaiju kastas pārstāvim vārdā Aijankali Pulaija nācās kāpt laukā no saviem ratiem un doties pa apkārtceļu, kamēr viņa vērši ar visu pajūgu mierīgā kārtā šķērsoja avarnām liegto teritoriju.

 

Kādēļ par aģitācijas vietu tika izvēlēta Vaikoma?

Vēsturiskais fons
Travankoras valdība 1865.gadā izdeva rīkojumu, ka visi publiskie ceļi valstī ir atvērti visu kastu cilvēkiem. 1884.g. jūlijā valdība ar jaunu rīkojumu apstiprināja iepriekšējo un piekodināja, ka jebkurš mēģinājums šo rīkojumu pārkāpt tiks bargi vērtēts. Šis valdības rīkojums nonāca Augstākajā Tiesā, kas uzskatīja, ka ir lietderīgi nošķirt karaļa lielceļus (Raja Veedhis) un ciema ceļus (Grama Veedhis). Tiesa nolēma, ka rīkojumā minētie publiskie ceļi ir Raja Veedhis un nevis Grama Veedhis. Ceļiem ap Vaikomas templi noteica ciema ielu statusu, un pat vēl 65 gadus pēc sākotnējā valdības paziņojuma tie bija liegti avarnām. Turklāt, tradīcijas turpināšanai tempļa tuvumā tika uzturēts policijas postenis.

Cits iespējamais iemesls
Aptuveni pirms 200 gadiem Vaikomā notika mēģinājums iekļūt templī, kas piedzīvoja drausmīgu iznākumu. Balarama Varma tolaik bija Travankoras karalis. Aptuveni 200 drosmīgu jauniešu no Vaikomas un tās apkārtnes nolēma iekļūt templī un pielūgt dievību. Tika izvēlēta diena. Tempļa kalpotāji nosūtīja karalim vēsti par plānoto akciju. Uz to karalis un viņa amatpersonas apsolīja veikt nepieciešamās darbības. Noteiktajā dienā pie tempļa virspriesteriem Vaikomā ieradās karaļa vēstnesis.
Priesteri vaicāja: “Kur ir tava armija?”
“Kam jums armija? Vai tad ar mani nepietiks?”, atbildējis karaļa cilvēks.
Tie brīnījušies, kā viens cilvēks varētu apsstādināt 200 labi noaugušus jaunekļus, kuri jau tuvojās templim no Kotajamas puses. Ienākšanu templī jaunieši plānoja no austrumu puses. Kad viņi bija pavisam tuvu pie tempļa, karaļa cilvēks uzlēca zirgā un, ļoti ātri vēzējot savu aso zobenu, ieauļoja starp gājiena dalībniekiem. Daudz galvu noripoja zemē… pārējie lūdzās, lai viņu dzīvības tiktu saglabātas. Pēc diviem vai trim apļiem uz zemē gulēja tikai bezgalvaini ķermeņi un nocirstās galvas. Viss tika savākts un apglabāts tempļa ziemeļu puses dīķī. Aprakstīto soda akciju esot izpildījis šī apgabala galvenais ieņēmumu dienesta pilnvarnieks Kunčukuti Pillai. Līdz mūsdienām šis dīķis nav saglabājies – to aizbēra un tajā vietā patlaban izveidota privāta autostāvvieta.

Ežavu protesti
Ežavu kopiena šim jautājumam pievērsās jau kopš 1905.gada. Vēlāk viņu pārstāvji Travankoras likumdevēju palātā Koču Kundžans Čannars, Kundžu Panikers un Kumarans Āsans aktualizēja tēmu par tempļu tuvumā esošo publisko ceļu lietošanas tiesībām avarnām.  Ierēdņi palika nelokāmi un atteica pieņemt šo jautājumu pat izskatīšanai, jo tas tika klasificēts kā reliģisks jautājums. 1920.-21.gadā Kumarans Āsans šo jautājumu cēla priekšā vēlreiz, kā rezultātā tika nolemts mazliet pārcelt aizlieguma zīmes, lai avarnām būtu iespēja lietot daļu no ceļa, taču tas vairs neatbilda tautas vēlmēm.

Kad T.K.Mādavans 1918.g. kļuva par Travankoras likumdošanas padomes (Sree Moolam Praja Sabha) biedru, viņš redzēja, ka Kumarans Āsans un citi ir pieņēmuši pazemojošu kompromisa lēmumu. Savā pirmajā runā 1919.g. Mādavans piedāvāja jaunu situācijas risinājumu, taču viņam nedeva pat iespēju iesniegt rezolūciju likumdevējam. Tad Mādavans tikās ar Divan Raghavian viņa rezidencē un prasīja, lai tas maina savu lēmumu. Divans atteicās to darīt. Neapmierināts un sadusmots, Mādavans protestā pacēla balsi pret Divanu: “Mums ir liegtas tiesības skaidrot savas problēmas likumdevējam, un mums ir liegta atļauja to iesniegt maharadžam. Kā mēs savu problēmu varam risināt? Vai mums ir jāpamet Travankora?” Divans atcirta: “Jūs varat atstāt Travankoru, lai atrisinātu savas problēmas.”

Mādavana galvenais mērķis bija panākt bezierunu atļauju avarnām apmeklēt tempļus, taču viņš saprata, ka tiesības izmantot koplietošanas ceļus ap tempļiem ir pirmais solis. Viņam jau radās ideja uzsākt Vaikomā aģitācijas kampaņu pret aizliegumu lietot ceļus tempļu tuvumā – tā bija iecerēta kā SNDP Yogam akcija.

Mādavans detalizēti pārsprieda šo jautājumu ar Sardar K. M. Panikkar, kurš deva vērtīgu padomu: “Patiesi, Šri Narajana Guru vadībā ežavas ir apvienojušies un ievērojami attīstījušies, kļūstot par grūti uzveicamu spēku Keralas sociāli-ekonomiskajā un politiskajā atmosfērā. Lai gan SNDP Yogam ir kļuvusi par visu apspiesto cilvēku gribas paudēju un sociālās revolūcijas karognesēju, Vaikomas lieta ir jāsagatavo augstākā un plašākā līmenī. Tā ir ne tikai cīņa par piekļuvi ceļiem, bet simboliska cīņa pret zvērībām, kas notiek kasteisma vārdā. Tai jāpiešķir valsts un kosmopolītiska nozīme un jāpiesaista visas pasaules uzmanība. Lai to sasniegtu, ir nepieciešams to iekļaut Indijas Nacionālā kongresa darbības programmā un panākt, ka to apstiprina Mahatma Gandijs”.

Indijas Nacionālā kongresa iesaistīšanās
Mādavans tikās ar Mahatma Gandiju pie Tirunelveli 1921.g. 23. septembrī, un informēja viņu par ežavu stāvokli un sasniegumiem, ko guvusi SNDP. Ap to laiku ežavas jau tika uzņemti skolās, un Mahatmadži piekrita, ka ir īstais laiks ieejai tempļos. Mahatma solīja rakstīt Valsts Kongresa komitejai uzsākt lietu.

Mādavans piedalījās Kakinadas AICC sanāksmē (1923.) kopā ar Sardaru Panikkaru un KP Kesava Menonu. Mādavans saņēma iespiestu bukletu “Lūgums Indijas Nacionālajam kongresam Indijas nepieskaramo vārdā.” Mādavans mēģināja ar visu savu spēku pārliecināt dalībniekus par nepieciešamību izskaust nepieskaramību. Kongress piekrita iekļaut savā darbības programmā jautājumu par kastu nepieskaramības izskaušanu un nolēma sniegt pilnīgu atbalstu Vaikomas kustībai, kā arī pilnvaroja KPCC (Keralas Provinces kongresa komiteja) veikt šo uzdevumu.

Saskaņā ar Kakinadas Kongresu lēmumu, 1924.gada 24. janvārī KPCC sarīkoja Ernakulamas tikšanos, kurā izveidoja nepieskaramības atcelšanas komiteju (UAC), kuras sastāvā bija T.K. Mādavans, Kururs Nilakantans Nambudiri, T.R. Krišna Svami Aeiers, K. Velaiuda Menons un K.Velappans. Tika izveidota arī publicitātes komiteja, kurā ietilpa TK Mādavans.

KPCC, UAC un publicitātes komiteja ieradās Vaikomā 1928.g. 28. februārī, kā rezultātā tur notika plaša sapulce. Mādavans izteica publisku prasību aizvākt tempļa apkārtnē izvietotās aizlieguma zīmes. Komiteja pieņēma lēmumu, ka jau nākamajā dienā Pulaiju Mahasabha (maha sabha nozīmē Augstākā Sapulce) tikšanās ietvaros notiks avarnu gājiens pa ceļu.

Ziņas par šo lēmumu izplatījās plaši un raisīja jauktas emocijas. Kastām piederošie hindu, kas bija iecietīgi uzņēmuši mītiņu runas, nespēja samierināties ar KPCC un UAC ierosināto gājienu. Viņi kopā ar vietējo miertiesnesi, policijas inspektoru un nodokļu inspektoru ieradās kongresa līderu nometnē un lūdza atteikties no gājiena idejas. Viņi solīja, ka mēģinātu novērst komunālo spriedzi un panākt, ka gājiens norit veiksmīgi, ja vien viņiem tiktu dots laiks. Arī Kongress izprata situāciju – arī viņi varētu izmantot laiku, lai pienācīgi sagatavotu un uzsāktu aģitāciju. Rezultātā par pirmā gājiena dienu tika izvēlēts 1924.g. 30. marts. Tajā pašā laikā vietējais maģistrāts, baidoties no iespējamiem konfliktiem, izdeva rīkojumu, kas aizliedz rīkot gājienu. Sekojoši arī UAC mainīja taktiku – tika nolemts katru dienu sūtīt trīs demonstrantus, nevis rīkot plašu gājienu. Brīvprātīgos izvēlējās no visām kastām.

Dienvidu virzienā, apmēram kilometra attālumā no tempļa, tika izveidots Satjagrahas ašrams. Uz turieni no visām zemes malām sāka ierasties brīvprātīgie. Par Satjagrahas norises vietu tika izvēlēts rietumu ceļš, kur aizlieguma barjera vēstīja: “Ežavām un citām zemākajām kastām pa šo ceļu pārvietoties ir aizliegts”. Simts policistu, gatavi jebkurai situācijai un bruņoti ar nāvējošiem ieročiem, akcijai izvēlētajā vietā uzsāka diennakts patrulēšanu.

30.marta rītā atskanēja taures signāls, kas nozīmēja akcijas sākumu. Pirmie trīs izvēlētie brīvprātīgie bija Kundžapa (Pulaiju kasta), Bahuleians (Ežavu kasta) un Govinda Panikers (Nairu kasta). Pirms iziešanas no ašrama viņi saņēma stingras instrukcijas nekādā gadījumā neizrādīt jelkādu pretošanos un provokāciju gadījumā palikt mierīgiem. Satjagrahas dalībnieki, ģērbušies Gandija stilā un rotājušies ar ziedu virtenēm, turot priekšā plīvojošu Kongresa karogu, soļoja uz priekšu. Visi pārējie brīvprātīgie gāja aiz viņiem un sauca: “Satyagraha ki jai, Mahatma Gandhi ki jai”. Viņiem visiem bija jāapstājas piecdesmit pēdu attālumā no brīdinājuma plāksnes, un tikai trīs izvēlētie turpināja ceļu līdz vietai, kur karājās aizlieguma zīme. Policija viņus apstādināja un jautāja par viņu kastām. Policija viņiem sacīja, ka tikai savarnu pārstāvji drīkst turpināt ceļu, bet zemāko kastu cilvēkiem jāpaliek turpat. Augstāko kastu vīri uzstāja, ka arī viņu kompanjoni tiek laisti tālāk, taču policija to liedza. Satjagrahas dalībnieki pacietīgi gaidīja, līdz viņi vēl pirms pusdienlaika tiek arestēti. Kad viņus nogādāja tiesas priekšā, viņiem vienmēr kā soda mērs tika noteikts ieslodzījums un naudas sods. Viņi atteicās maksāt naudas sodu, par to saņemot papildus ieslodzījuma termiņu. Protestējot pret arestiem, pēcpusdienās šeit mēdza notikt gājieni un publiskas sapulces. Šīm sapulcēm tika piešķirta īpaša publicitāte, un no visām pusēm šeit sāka drūzmēties cilvēki. Sapulču runas cilvēkus iedvesmoja un no tām viņi atgriezās kā atdzimuši.

Satjagraha īslaicīgi tika pārtraukta 5. un 6 aprīlī, kad Hindu līderi un Kongresa pārstāvji mēģināja rast kompromisa risinājumu. Visas sarunas nonāca strupceļā, un Satjagraha atsākās no jauna. TK Mādavans un KP Kesava Menons (KPCC prezidents) kā brīvprātīgie maršēja 7. aprīlī un tika arestēti (Vēlāk viņus atbrīvoja. Visi Vaikomas akcijas gaitā arestētie tika atbrīvoti, kad mira Travankoras Maharadža Šri Moolam Tirunal).

Šādā garā cīņa turpinājās līdz 10. aprīlim, kad policija izdomāja citu taktiku, aizbarikādējot ceļus, lai akcijas dalībnieki vispār nenokļūtu uz aizliegtajiem ceļiem un viņus nevajadzētu arestēt. Savukārt satjagrahis uzsāka badošanos. Taču Gandijs badošanos neatbalstīja, jo tas neatbilda viņa koncepcijai par nevardarbīgo pretošanos. Vērojot notikumu attīstības gaitu, policija pārliecinājās, ka viņu taktika nav īpaši efektīva. Tad pretestības izbeigšanai policija izvēlējās stingrās rokas taktiku. Policijai pievienojās konservatīvo spēku pārstāvji, kas ar laiku ņēma virsroku – policija klusējot noskatījās, kā konservatīvie viņu acu priekšā veic dažādas zvērības pret brīvprātīgajiem. Laikā, kad Satjagraha tika uzsākta, Travankoras Maharadža bija Šri Moolam Tirunals. Viņš kopā ar savu ministru Divan Bahadur T.Ragvaia bija ortodoksālā hinduisma drošākais un stingrākais balsts. Visi viņi vēlējās, lai vecās ierašas saglabātos pilnībā. Divans Ragvaia Travankoras likumdevēju palātā uzstājās ar runu, kurā stingri aizstāvēja savarnas un apsūdzēja Satjagrahu.

Tikmēr simtiem vēstuļu tika sūtītas Gandijam nolūkā apturēt akcijas popularizēšanu. Divi brāļi advokāti no Keralas tikās ar Gandiju, lai pārliecinātu, ka ceļi ap Vaikomas templi ir privātīpašums, un līdz ar to Satjagrahai nav nozīmes.

Visos Indija laikrakstos parādījās virsraksti par Satjagrahu. Uz Vaikomu no dažādām valstīm sāka plūst nauda. No pendžabas Vaikomā ieradās cilvēki un atvēra bezmaksas virtuvi Satjagrahas dalībniekiem. Daudzi hinduismam nepiederoši, bet Indijas sabiedrībā zināmi cilvēki, starp kuriem bija Abdul Rahmans (Young Indija galvenais redaktors) nāca klajā ar piedāvājumiem Satjagrahai. Bet Gandijs nepieņēma nekādu palīdzību. 1924.g. 24.aprīlī un 1. maijā viņš “Young India” rakstīja, ka ir pret jebkādu palīdzību no ārpuses. Viņš bija pret jebkādu palīdzību vispār, izņemot vienīgi morālu atbalstu un rakstus presē. Viņš uzskatīja, ka nepieciešamie līdzekļi un atbalsts radīsies uz vietas, ja vien Satjagraha iegūs vietējo hinduistu simpātijas.

1924.g.6.aprīlī Gandijs rakstīja Mr.Džordžam Džozefam: ” Par Vaikomu – es uzskatu, ka Jums jāļauj, lai darbojas hinduisti…. Tie ir viņi, kam jāattīra sevi. Jūs varat palīdzēt ar savām simpātijām un pildspalvu, bet nevis organizējot Kustību, un noteikti nepiedāvājot Satjagrahu. Ja Jūs atsaucaties uz Kongresa rezolūciju Nagpurā, tad tā aicina hindu dalībniekus pārtraukt nepieskaramību… Nepieskaramība ir hindu grēks. Viņiem no tā ir jāpiedzīvo ciešanas; viņiem ir jāatmaksā parāds, kas radies pret apspiestajiem brāļiem un māsām. Tas ir viņu kauns un būs viņu slava, kad viņi attīrīsies no sava melnā grēka. Viena tīra hinduista klusas un mīlošas ciešanas nepieskaramo vārdā būs pietiekamas, lai izkausētu sirdis miljons citiem hinduistiem, turpretī tūkstoša ne-hinduistu ciešanas atstās hinduistus vienaldzīgus. Iejaukšanās no ārpuses neatvērs viņu neredzošās acis; lai arī cik labi domāta un augstsirdīga tā būtu, vainas apziņu tā neatgriezīs. Var gadīties, ka šādas iejaukšanās rezultātā viņi vēl vairāk pieķeras savam grēkam. Visām patiesajām un paliekošajām pārmaiņām jānāk no iekšpuses…”. Lai nu kā, Džordžs Džozefs pieteicās Satjagrahai īsi pirms šīs vēstules saņemšanas, tika arestēts un ieslodzīts cietumā (Mr.George Joseph, 1887.-1938., dienvidu Indijas kristiešu nacionālists, kuru ieguldījums Indijas brīvības cīņās nacionālās kustības literatūrā kopumā ir atstāts novārtā). Arī Akalis no Pendžabas ignorēja Gandija viedokli.

Kustības nometnē bija aptuveni 200 brīvprātīgo. Ar laiku nometnes apgādē radās sarežģījumi, par ko Gandijam tika ziņots. Belgaumas Kongresa ieraksti liecina, ka Vaikomas Kustības atbalstam katru mēnesi no Kongresa fondiem jānovirza 100000 rūpiju. (avots: AK Antony raksts laikrakstā “Malayala Manorama”, atzīmējot Vaikomas Satjagrahas Platīna jubileju 1999.g.30.martā).

Tādas nozīmīgas personības kā Vinoba Bhave un Svami Šradhananda arī apmeklēja akcijas norises vietu. E.V.Ramasvami Naikers, ko tamili sirsnībā dēvēja par “Perijaru”, ieradās šeit kopā ar sievu Nagammu un sekotāju grupu un piedāvāja savu satjagrahu 14. aprīlī. Visa grupa tika arestēta un Perijars tika turēts Arukutas cietumā. neskatoties uz Gandija iebildumiem pret ne-hindu un ne-keraliešu dalību, Perijars un viņa sekotāji bija klāt un sniedza morālu atbalstu kustībai līdz pat tās atsaukšanai. Perijars ieguva titulu “Vaikom Veeran” (Vaikomas Varonis).

Nagamma kopā ar Džozefa kundzi, T.K.Mādavana kundzi un Govindana Čannara kundzi un citām sievietēm izveidoja Sieviešu komiteju, lai pārliecinātu arī ciemu sievietes piedalīties un sagatavotu viņas Satjagrahai. Viņas pārvietojās no ciema uz ciemu, skaidrojot sievietēm satjagrahas nozīmi un nepieciešamību, kā arī vācot pa saujai rīsu un kādai monētai, lai apmierinātu brīvprātīgo vajadzības. Sievietes sāka piedāvāt satjagrahu 1924.g. 20.maijā. Nagammu arestēja reizē ar Mādavana kundzi un vēlāk atbrīvoja. Nagamma ar savu piemēru sievietēs modināja drosmi un solidaritāti.

Šri Narajana Guru loma Vaikomas Satjagrahā

Nekad agrāk Šri Narajana Guru nebija izrādījis jelkādu interesi par nacionālajām kustībām vai Indijas Nacionālā Kongresa aktivitātēm, taču Vaikomas satjagrahā iesaistījās personīgi un izvērsa plašu sadarbību. Iemesls tam ir acīmredzams. Vaikomas satjagraha bija nevis aģitācija par politisku brīvību, bet gan kustība, kas attīra hindu sabiedrību no tās sārņiem, un tas bija tieši tas, ko Guru nepārtraukti mēģināja panākt ar savām darbībām un vēstījumiem.

Taču gadījās, ka Mahatmas Gandija un Šri Narajana Guru starpā izveidojās maza nesaprašanās attiecībā uz Satjagrahas īstenošanas metodi. Kāda saruna starp Guru un SNDP ģenerālsekretāru tika nepareizi interpretēta un radās iespaids, ka Gandija un Guru ideāli nesaskan. Tas bija periods, kad daži ieteica Gandijam pārtraukt Satjagrahas atbalstīšanu, jo ežavu līderis it kā mudina savus sekotājus pielietot vardarbību, kas bija pretrunā ar Satjagrahas principiem.

Guru bija pamatīga diskusija ar savu mīļāko mācekli T.K.Mādavanu saistībā ar Vaikomas Satjagrahu, pirms Mādavana tikšanās ar Gandiju, lai runātu par šo jautājumu. Guru diskutēja arī ar K.M.Kesavanu, kurš Satjagrahas sākumlaikā bija SNDP ģenerālsekretārs.

Šī saruna tika plaši atainota presē, un attiecīgie avīžu izgriezumi nonāca arī Gandija rokās. 1924.g.19.jūnijā viņš rakstīja “Young India”: “Tiek ziņots, ka Viņa Svētība Šri Narajana Guru, ežavu garīgais līderis ir noraidījis esošo Vaikomas Satjagrahas metodi. Viņš uzskata, ka brīvprātīgajiem vajadzētu virzīties uz priekšu pa aizbarikādētajiem ceļiem un kāpt uz barikādēm. Viņiem vajadzētu iet tempļos un sēsties pie citiem ieturēt maltīti… Šādi ieteikumi vairs nav Satjagraha. Barikāžu nojaukšana ir atklāta vardarbība. Ja jūs varat jaukt barikādes, kādēļ nelauzt arī tempļu sienas? Kā gan brīvprātīgie izlauzīsies cauri policistu rindai, nepielietojot fizisku spēku? … Es ne mirkli neesmu šaubījies, ka, ja ežavas ir stipri un gatavi mirt lielā skaitā, viņi var sasniegt savu…. Es gribu teikt vienīgi to, ka ieguvums būs nācis tādā veidā, kas ir pretējs Satjagrahai; un tādā gadījumā ortodoksāļi nebūs brīvi mainījuši savus uzskatus, bet tas būs ar spēku uzspiests.

Draugs, kas ir sūtījis man laikraksta izgriezumu uzskata, ka man jālūdz vietējā kongresa komiteja, lai Satjagraha tiek atsaukta.” Gandija kopotajos rakstos varam redzēt, ka viņš spiests skaidrot sabiedrībai savu pozīciju, kā arī to, ka plaši izplatītā Guru un Gandija nesaprašanās par kustības metodi ir radusies apstākļu sakritības rezultātā (nepareiza interpretācija, valodas barjera), nevis reālu domstarpību dēļ.

Noliegums

“Atsaucoties uz ziņojumu par interviju ar Ežavu līderi Šri Narajana Guru Svami, es labprāt publiskoju sekojošu vēstuli no Mr.Narajana: Es biju ļoti sāpināts, redzot jūsu piezīmi “Young India” attiecībā uz Viņa Svētības Šri Narajana Guru Svami pašreizējām metodēm Vaikomas Satjagrahā. Pirms dažām dienām man gadījās redzēt Svamidži, ar kuru man bija diezgan ilgi saruna pa Vaikom cīņu. Svamidži jau iesākumā man teica, ka Mr.Kesavans, ar kuru viņam pirms kāda laika bija saruna vilcienā, ir nepareizi interpretējis viņa teikto un bez saskaņošanas un atļaujas publicējis tā dēvēto interviju vietējā presē. Pirmkārt, Svamidži nav ieradums dot intervijas preses pārstāvjiem. Bet viņš brīvi pauž savu viedokli jebkurai personai, viņš runā par jebkuru tematu. Pavisam nesen Sjt.C.Rajagopalachari arī bija neformāla sarunu ar par Vaikomas lietām ar Svamidži, un ir teikts, ka Svamidži nepārprotamā veidā izsaka savu piekrišanu Vaikomas kustības pašreizējām metodēm.

Tas, ko saka Svamidži, ir sekojošais. Tā ir taisnība, ka viņš atbalsta ieiešanu tempļos un kopīgus mielastus, jo viņš vienmēr ir aizstāvējis šādu uzskatu. Taču viņš stingri uzsver nevardarbību. Viņš saka, ka ieiešana aizliegtajās teritorijās, pat, ja tur nav barikāžu, ir vardarbība, jo aizlieguma zīmēm ir tāda pati valsts kārtības uzturēšanas nozīme kā policistu aizsargrindai… Viņš uzskata, ka brīvprātīgajiem jāpaliek pie aizlieguma zīmēm, kamēr vien tās tur atrodas, lūdzot Dievu, lai viņš pretiniekiem dod drosmi mainīt viņu domas un ierosina zīmes noņemt. Viņš varēja būt sacījis Mr.Kesavanam, ka, ja brīvprātīgie dodas iekšā aizliegtajā zonā, tādējādi nepakļaujoties valdības noteiktajai kārtībai, tad viņi arī var nojaukt barikādes un doties tālāk. Tas arī varētu būt tas, ko Kesavans interpretējis nepareizi. Viņš vērsa manu uzmanību īpaši uz faktu, ka brīvprātīgajam jābūt ar izcilu raksturu, un viņi pat lielāko provokāciju gadījumā nedrīkst izrādīt satraukumu. Svamidži arī pauda viedokli, ka 500 kastu hinduistu ierosinātais gājiens kājām no Vaikomas līdz Trivandrumai radīs lielu morālu iespaidu uz visām iesaistītajām pusēm. Visbeidzot, viņš novēlēja veiksmi kustībai, sakot, ka, ja tā tiks turpināta kā līdz šim, panākumi ir tuvu.

Drīz vien pēc iepriekšējās es saņēmu sekojošu autoritatīvu vēstuli:
K.M.Kesavana intervija, kas publicēta Desabhimani, un kurā viņš atstāsta mūsu sarunu vilcienā, šķiet, bijusi sagatavota, pienācīgi neizprotot manu domu. Šis ziņojums man netika parādīts pirms publicēšanas, nedz arī es to redzēju uzreiz pēc publikācijas. Nepieskaramības likvidēšana ir visai būtiska, lai sasniegtu sociālu harmoniju. Man nav nekādu iebildumu pret satjagrahas kustību, ko Mahatma Gandijs uzsācis šī ļaunuma uzvarēšanai, nedz arī pret cilvēku sadarbību šīs kustības ietvaros. Jebkurai metodei, kas var tikt izmantota nepieskaramības ļaunuma izskaušanai, jābūt stingri ne-vardarbīgai.
(Narajana Guru, Muttakadu, 27-06-1924.)” *

* Avots: Collected works of Mahatma Gandhi, VOL.28, 22 MAY, 1924 – 15 AUGUST, 1924, 277-278 lpp., interneta resurss: http://www.gandhiserve.org/cwmg/cwmg.html

Šri Narajana Guru aicinājumi bija pārliecinošā unisonā ar Gandija ideālismu un praktisko viedumu. To apliecina Guru vārdi: “Jābūt gribai piedzīvot ciešanas un upurēties”, “Saņemiet sitienus, neatbildot uz tiem”, “Lai valdība tiek informēta par jūsu nodomiem”, “Tur nedrīkst būt vardarbības vai spēka izrādīšanas”.

Guru nemēģināja publiski atspēkot Gandija vērtējumus. Viņš nekad nestrīdējās, lai uzvarētu. Savu pārliecību viņš pauda konkrētā rīcībā. Guru piedāvāja satjagrahas galvenā biroja iekārtošanai savu mītni Vellorā netālu no Vaikomas. Viņš personiski ziedoja arī 100 000 rūpiju kustības fondam, kas tolaik bija astronomiska summa, kā arī Sivagiri novietoja īpašu urnu ziedojumiem. Divi no viņa tuvākajiem mācekļiem Svami Satjavratans un Kotukoikals Velaiudans tika izvēlēti darboties satjagrahas kustībā.

Satjagrahas kulminācijas laikā, 1924.g. 27.septembrī, Guru apmeklēja akcijas norises vietu. Vaikomā viņš ieradās ar laivu. Piestātnē viņu sagaidīja tūkstošiem cilvēku. Sagaidīšanas ceremonijā Guru tika pasniegta daudzkrāsainas dzijas vītne. Viņam tika pasniegts arī otrais Satjagrahas Ašramā austais īpašais dvielis no khadi dzijas. (Khadi ir tradicionāls indiešu tekstila izstrādājums, ko valkā kā apmetni, lakatu vai šalli) Pirmais dvielis tika nosūtīts Gandijam. Guru jokojot piedāvājās aplikt vītni un piebiedroties satjagrahai.

Nakamajā dienā viņš vadīja publisku sapulci, kas tika organizēta, lai lūgtu par Mahatmas Gandija veselību un labklājību.  Svami Satjavratans atzīmēja, ka visiem tā ir liela veiksme būt šeit kopā ar Guru. Pēkšņi Guru piecēlās un sacīja: “Esmu šeit ne tikai, lai piedalītos, bet arī, lai lūgtu”. Viņš vairākas minūtes stāvēja meditācijā, un visi sanākušie cilvēki gaidīja. Tas bija vienīgais gadījums, kad Guru lūdzās publikas priekšā.

Guru uzturējās ašramā divas dienas, izstaigāja apkārtni, iepazinās ar kustības organizāciju un piedalījās kopienas maltītē. Brīvprātīgie sajuta, ka pie viņiem viesojas nevis formāls apmeklētājs, bet gan tuvs padomdevējs un pieredzējis līderis. Guru klātbūtne un atzinība viņiem atjaunoja garu un kopības sajūtu.

Guru bija ļoti laimīgs, virtuvē redzot pulaiju zēnu, kurš palīdzēja pavāriem. Viņam sagādāja prieku tas, ka sākusi nest augļus viņa izplatītā vienlīdzības ideja. SNDP ar lielu prieku uzņēmās pienākumu palīdzēt personālsastāvam viņu pūlēs, un turpināja atbalstīt satjagrahu līdz pat tās atsaukšanai.

Kad Gandijs 1925.g.martā apmeklēja satjagrahas norises vietu, viņš viesojās arī Sivagiri pie Guru. Daļa no viņu sarunas ir sniegta zemāk.
Mahatma Gandijs: Vai Guru ir atšķirīgs viedoklis par Vaikomā uzsākto satjagrahu? Vai Svamidži domā, ka Kustībā kaut ko vajadzētu mainīt vai papildināt?
Narajana Guru: Man ir informācija, ka tā norit veiksmīgi, un es neuzskatu, ka tur būtu kas maināms.
MG: Daži uzskata, ka nevardarbīgā satjagraha neko nedos, un taisnīguma atjaunošanai ir nepieciešama vardarbība. Kāds ir Svamidži viedoklis?
NG: Es nedomāju, ka vardarbība ir laba.

Savarnu procesija

Tikmēr Mahatmadži uzskatīja, ka Savarnu atbalsts Vaikomas kustībai ir svarīgs. Tāpēc viņš Vaikomas līderiem ierosināja, ka jārīko gājiens uz galvaspilsētu Trivandrumu, un tajā piedalītos tikai Savarnas. Sasniedzot galamērķi, viņi apliecinātu savu solidaritāti ar avarnām un tādējādi sniegtu pilnīgu atbalstu kustībai. Savarnu procesija 500 apmēram vīru sastāvā izgāja no Vaikomas 1924.g. 1.novembrī. Tās priekšgalā bija Manatu Padmanabhans, ko visi viennozīmīgi uzskatīja par Nairu Palīdzības biedrības līderi. Visās vietās, ko gājiens sasniedza, notika spontāna sumināšana. Gājienam daudzviet piebiedrojās cilvēki no malas. Viņi apstājās Sivagiri, kur apliecināja cieņu Šri Narajana Guru, un saņēma no viņa svētību. Kad procesija 12.novembrī gavilējot sasniedza Trivandrumu, tās dalībnieku skaits bija pieaudzis līdz 5000 cilvēkiem. Tajā pašā dienā galvaspilsētu sasniedza līdzīgs gājiens 1000 vīru sastāvā no Sučindramas – to vadīja Perumals Naidu. Tika noturēta milzīga publiska sapulce.

Nākamajā dienā delegācija Čanganasseri Paramešvarama Pillai vadībā gaidīja pie reģenta Maharani Setulakšmibai un iesniedza memorandu, ko bija parakstījuši vairāk kā 25000 kastām piederošie hindu: “Mēs, apakšā parakstījušies delegācijas locekļi, lojāli un godbijīgi lūdzam ļaut vērsties pie Jūsu Žēlīgās Augstības ar pazemīgu lūgumu, ka visi ceļi ap Vaikomas tempļa sienām un visi citi ceļi, kas līdzīgi veidoti citās valsts daļās, tiktu atvērti visām Jūsu Žēlīgās Augstības pavalstnieku šķirām, bez kastu vai ticības atšķirībām”.

Lai gan memorands tika iesniegts ar lielu optimismu, reakcija nebija labvēlīga. Maharani pauda, ka jautājums ir jāizlemj likumdevējam. Rezolūcija tika nosūtīta likumdevējam gada 1925.g. 7.februārī, ko izdarīja toreizējais SNDP sekretārs N.Kumarans (vēlāk viņš kļuva par Augstākās tiesas tiesnesi). Šīs rezolūcijas teksts bija “Visi ceļi ap Vaikomas templi un līdzīgi ceļi visā Travankorā jābūt atvērtiem ceļošanai visu kastu un reliģiskās pārliecības cilvēkiem.” Rezolūcija tika noraidīta ar 22 balsīm pret 21. (kļuva zināms, ka Dr.Palpu brālis ir balsojis pret, jo viņš cerēja sagaidīt solītu labumu no valdības. Viņš bija ciešā saistībā ar Guru Aruvipuramā, bet kļuva par nodevēju. Kopiena viņu atstūma, un viņš bija spiests pārvietoties no vietas uz vietu, lai glābtu savu dzīvību. Sociāli izstumts, viņš piedzīvoja nekrietnu nāvi).

Rezolūcijas nepieņemšana dažādos veidos ietekmēja satjagrahas dalībnieku morāli un atraisīja rokas ortodoksāļiem. Kamēr Gandijs mēģināja pacelt krītošo morāli, aicinot palikt pacietīgiem un mierpilniem, ortodoksālo spēku līderis Indanturutils Nambutiri, sameklēja algotņus satjagrahas dalībnieku sišanai. Viņus iedzina līdz kaklam ūdenī. Viņiem acīs tika liets šķidrums, ko gatavoja no kaļķa un citiem spēcīgiem kairinātājiem. Policija stāvēja, klusi vērojot, jo viņi viņi bija saņēmuši slepenus norādījumus netraucēt. Mahatma izdevumā “Young India” rakstīja: “Tomēr būtu godbijīgi jāsaka Travankoras amatpersonām, ka Kongress nevar skatīties uz barbarismu ar vienaldzību … slepkavu brīva rīcība attiecībā pret satjagrahas dalībniekiem uzliek par pienākumu kuplināt Satjagrahu, un visas Indijas sabiedriskās domas svaru….”

Kā protests pret zvērībām, sākās aģitācija visas valsts mērogā. Lielie savarnu tempļi tika boikotēti, samazinot to ieņēmumus. Savarna Mahajana Sabha savos īpašumos organizēja mītiņus pret satjagrahu. Sāka veidoties spriedze, un tas bija laiks, kad kaut kas bija jādara. Brīvprātīgo vidū sāka veidoties uzskats, ka lēnā un pasīvā metode, saskaroties ar vardarbību un algotņu izdarībām, izrādījusies neefektīva. 1925.g. 10.martā Gandijs atkal bija spiests doties uz Vaikomu, kur tika testēta viņa cīņas metode. Gandijs uzturējās ašramā un runāja ar brīvprātīgajiem un mēģināja celt viņu morāli, skaidrojot satjagrahas principus. Viņš stāstīja par aizvainojuma lomu un tā radītajām ciešanām, par nepieciešamību būt ārkārtīgi pacietīgiem. Viņš mēģināja rast kompromisu ar ortodoksāļiem un tādēļ tikās ar savarnu līderiem. Viņa sekretārs nosūtīja attiecīgu ielūguma rakstu ar aicinājumu ierasties kustības nometnē. Indanturutils Nambutiri ne tikai noraidīja ielūgumu, bet arī pateica, ka visi, kas viņu vēlas redzēt, lai ierodas viņa mājā. Un tā, Gandijs ar pavadošajām personām ieradās Indanturutila mājsaimniecībā nākamās dienas vidū. Viņiem lika sēdēt mājas portikā, kamēr Nambudiri un viņa savarnas uzturējās iekštelpās. Viņi uzskatīja, ka Gandijs un viņa sekotāji ir sevi aptraipījuši, saskaroties ar nepieskaramajiem, un viņus nedrīkst ielaist ortodoksālo hindu mājās. Viņu saruna ilga gandrīz trīs stundas.

Gandijs izteica trīs konkrētus priekšlikumus:
1. nepieskaramība, kas tiek praktizēta pie Vaikomas, nav atrodams nevienā no hinduisma svētajiem rakstiem. Pareizticīgie apgalvoja, ka Adi Šankaračarja ir aizsācis šo tradīciju. Tādā gadījumā Gandhiji ierosināja, ka neatkarīgam hinduistu panditam (mācītam vīram) ir rūpīgi jāizanalizē Šankaračarjas rakstus, un, ja tas tradīcijā nav minēts, tad tas ir atsaucams;
2. Savarnu vidū jāsarīko referendums. Ja savarnu vairākums piekristu, ka jāatver ceļi avarnām, tas būtu jāpieņem.
3. Par šķīrējtiesu. Pareizticība ieceļ panditu no savas puses, Gandijs norīkotu panditu no satjagrahas puses. Travankoras Divans darbotos kā vidutājs. Visiem būtu jāpieņem uzvarētāja lēmums.

Neviens priekšlikums netika pieņemts, jo ortodoksāļi uzskatīja, ka avarnām jācieš savas karmas dēļ. Rezultātā Gandijs devās prom, nesasniedzis kompromisu. Satjagraha turpinājās un zvērības pret tās dalībniekiem pieauga līdz neaprakstāmai pakāpei.

Gandijam radās ideja, kā risināt šo situāciju. Viņš uzrakstīja Travankoras Policijas komisāram W.H.Pittam, lai viņš izbeidz algoto bandītu plosīšanos. Pittam [kā eiropietim] bija lielākas iespējas iejaukties, un viņš panāca godājamu izlīgumu starp valdību un Gandiju. Pitts apsolīja ietekmēt valdību, lai barikādes tiktu nojauktas un aizvāktas aizlieguma zīmes, taču ar noteikumu, ka Gandijs instruē kustības dalībniekus, lai tie nešķērso vietas, kur agrāk bija novietotas aizlieguma zīmes. Policija paliktu uz vietas, līdz visi līguma noteikumi tiek īstenoti. Vienošanās tika panākta, izmantojot saraksti.

Vienošanās
1. Valdība piekrita atsaukt aizlieguma zīmes, kas tika izvietotas 1924.g. februārī, un Gandijs piekrita atsaukt satjagrahu.
2. Valdība nosaka, ka ziemeļu, dienvidu un rietumu puses ceļi ir atvērti publikai, bet pienākošais ceļš no austrumiem paliek tikai kastām piederošo hindu (savarnu) lietošanai.
3. Trīs publiskās ieejas būs atvērtas tikai lūgšanu laikā un tikai tiem, kam ir tiesības ienākt templī.
4. Tika arī deklarēts, ka ceļa daļa, ko ieskauj minētie trīs vārti, paliek slēgta kristiešiem un musulmaņiem, kā arī avarnām, kam nav tiesību ienākt templī.
5. Publiskai lietošanai tika uzbūvēts jauns ceļš, kas savieno pienākošo austrumu un ziemeļu ceļu.

C.Radžagopalačari vēstulē nosūtīja Gandijam detaļas, un viņš 1925.g. 8.oktobrī izdeva rīkojumu Satjagrahas ašrama sekretāram par Satjagrahas atsaukšanu. Akcija turpinājās vēl līdz novembrim, kamēr visi vienošanās nosacījumi bija izpildīti.

Reakcija

Viens viedoklis ir, ka avarnām tas bija tikai daļējs panākums, jo pats galvenais [austrumu] ceļš viņiem tā arī palika nepieejams.
Tā bija arī pļauka kristiešiem un musulmaņiemm, kuri pazaudēja agrāko privilēģiju brīvi lietot visus ceļus tempļa apkārtnē – tagad austrumu ceļš viņiem bija slēgts.
Jebkurā gadījumā Kongresa partijai Keralā tā bija lieliska izaugsmes iespēja. Pirms šīs akcijas Kongresam Keralā simpatizēja tikai daži augstāko kastu pārstāvji. Arī avarnām Kongress bija vienaldzīgs, jo Kongresa līderi neizrādīja īpašu entuziasmu sociālās nevienlīdzības izskaušanā. Bet, kad partija apņēmās vadīt akciju pie Vaikomas, avarnas piedzīvoja necerētas izmaiņas. Pēc T.K. Mādavana aicinājumiem, viņi pievienojās Kongresam lielā skaitā. Savukārt Kongress no šķiras partijas pārtapa par masu partiju.

Vēl viens Vaikomas kustības sasniegums noteikti ir sabiedriskā harmonija. Progresīvi domājošie savarnas un avarnas apvienojās ar kristiešiem, musulmaņiem un pat sikhiem. Ir jāatceras, ka daudzi savarnas spēlēja aktīvu līderu lomas līdz pat satjagrahas atsaukšanai, un tas ir pierādījums principiālai cilvēku kopībai.

Vislielākā Vaikomas satjagrahas nozīme ir faktā, ka Gandija cīņas metode pirmo reizi tika pārbaudīta praksē un pierādījās, ka tā ir visefektīvākā.

Pēc 75 gadiem:
http://www.thehindu.com/opinion/op-ed/article2619107.ece